Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko intervijā Sportacentrs.com futbola apskatniekam Edmundam Novickim ieskicēja notiekošo darbu un procesus nacionālā stadiona jautājumā, kā arī vairākās citās Latvijas futbola aktualitātēs.

“Nacionālā stadiona process, kā zināms, risinās jau sen. Jau bijušā LFF prezidenta Gunta Indriksona laikā bija notikumi, bija projekts Krišjāņa Barona lietā, kas noveda pie tā, ka man, sākot darbu LFF prezidenta amatā, bija jāmeklē iespējas, kā samaksāt “Archer” uzņēmumam 700 tūkstoši vēl no tā projekta. Bet tomēr vienojos ar “Archer”, ka mums nevajag maksāt un paliekam, tā sakot, uz nullēm. Taču darbs pie jauna nacionālā stadiona ir turpinājies, jo skaidrs, ka mums kā futbola sabiedrībai tas ir nepieciešams,” skaidroja Vadims Ļašenko, kādēļ par nacionālo stadionu ir tik daudz runu, bet maz plašākai sabiedrībai redzamu taustāmu rezultātu.

“Jau sākotnēji skatījāmies uz “Skonto” stadionu kā potenciālo jaunā stadiona vietu, taču tobrīd stadiona īpašnieki par to prasīja dārgu cenu, ne mazāk par 30 miljoniem. Tad nu kā variantus izskatījām Uzvaras parku un Lucavsalu,” stāstīja Ļašenko. “Skaidrs, ka federācija pati nevar uzcelt šādu stadionu, tas ir 50-100 miljonu eiro vērts projekts, politisks valsts atbalsts šeit ir vitāli svarīgs, un, manuprāt, mums izdevās 3-4 gadu laikā pārliecināt visus politiskos spēkus, ka stadions ir vajadzīgs.”

Ļašenko izteica pateicību gan bijušajam Rīgas mēram Vilnim Ķirsim, gan tagadējam Rīgas mēram Viesturam Kleinbergam, kuri atbalsta stadiona ideju. LFF prezidents norādīja, ka LFF rīcībā joprojām ir Rīgas domes nodotais zemesgabals Lucavsalā, kas tiek attiecīgi uzturēts, taču šobrīd prioritāte ir “Skonto” stadions kā vieta, kur varētu būvēt jauno stadionu, rekonstruējot “Skonto” stadionu un izmantojot jau esošo infrastruktūru.

“Esam pārrunās ar “Skonto” stadiona īpašnieku, un esam ļoti tuvu tam, lai vienotos,” sacīja LFF prezidents. “Domāju, 1-2 mēnešu laikā šis jautājums būs atrisināts.”

Tāpat Ļašenko norādīja, ka stadiona jautājumā joprojām norisinās Izglītības un zinātnes ministrijas uzdotais finanšu aprēķins par stadiona projektu: “Tam vajadzētu būt galvenajam pamatam finansējuma piesaistei stadiona projektam. Jāsaprot, ka tas ir birokrātisks ceļš, kas mums ir jāievēro, un tas nav tik ātrs, kā mēs gribētos, taču esam šī ceļa beigu posmā. Protams, tagad būs parlamenta vēlēšanas, taču esam pozīcijā, ka nacionālā stadiona jautājumā tās nav izšķirošas – jūtam atbalstu gan koalīcijas, gan opozīcijas partijām, turklāt esam ielūguši arī ministru prezidentu Andri Kulbergu, kurš būs uz Latvijas izlases mājas spēli 28. septembri.”

Ļašenko atkārtoja, ka savu iepriekš publiski izteikto mērķi nav mainījis – nacionālā stadiona uzbūvēšanas laiks ir 2030. gads: “Uzskatu to par reālistisku termiņu.”

Mazāka mēroga stadiona jautājums ir Daugavpilī, kur Virslīgas klubs BFC “Daugavpils” (kas aktīvi cīnās par Eirokausu ceļazīmi) mājas spēles aizvada uz mākslīgā seguma laukuma. Ļašenko šeit veltīja kritiku Daugavpils domei, kas, viņaprāt, pārāk mazaktīvi iesaistās šī jautājuma risināšanā: “Latvijas otrajā lielākajā pilsētā ir halle, ko mēs uzbūvējām, ir laukums pie olimpiskā centra, un tas arī principā viss. Tik lielā pilsētā tas ir principā nekas. Manuprāt, šajā futbola pilsētā noteikti nepieciešams attīstīt futbola infrastruktūru.”

Latvijas Futbola federācijas septembri interesantāku darīja arī ažiotāža par Latvijas kausa fināla datumu. LFF nolēma Latvijas kausa finālu starp “Riga” un “Auda” izspēlēt novembra otrajā pusē, kas noveda pie RFS kluba oficiāla iesnieguma datumu mainīt, jo tas nozīmētu kausa uzvarētāju noskaidrošanu jau pēc Virslīgas sezonas beigām, reizē nedaudz atvieglojot “Riga” oktobra grafiku cīņā par Virslīgas čempiontitulu. Tad nu izvērsās publiska sarakste un viedokļu apmaiņa starp RFS, kuras īpašnieku Artjomu Milovu Ļašenko labi pazīst arī personīgi, un LFF

“Pirmkārt, lēmumu par kausa fināla datumu pieņēma organizējošā komiteja,” norādīja Ļašenko. “Jā, es pazīstu RFS īpašnieku, arī “Riga” īpašnieku un vispār visu klubu īpašniekus. Tas ir mans darbs. Viena lieta ir draudzība, kamēr profesionālā darbība ir cita lieta. Redzams, ka RFS īpašniekam šis lēmums ļoti nepatika, jo viņiem ir asa konkurence par uzvaru līgā. Es arī uzskatu, ka tas ir pilnīgi normāli, tāpat kā normāli ir publiski izteikt savu viedokli par to.”

Runājot par skaļu viedokļu paušanu publiski, šovasar (un joprojām) aktīvi politiskie procesi risinājās FIFA un UEFA nometnēs, kur UEFA vadība ļoti asi iestājās pret FIFA prezidenta Džanni Infantīno plāniem pārdot daļu Pasaules kausa organizēšanas komerctiesību un pieprasīja (un joprojām pieprasa) viņa atkāpšanos. Ļašenko šeit nokļuva interesantā pozīcijā, jo tieši dažas dienas pirms Infantīno skandalozo plānu publicēšanas bija sniedzis publisku atbalstu Infantīno atkārtotai ievēlēšanai amatā, bet pēc tam LFF pievienojās UEFA dalībvalstīm, protestējot pret šiem plāniem.

“Jā, var teikt, ka esam maza valsts, taču – FIFA un UEFA balsojumos mums ir viena balss, tāpat kā Francijai, Itālijai un Anglijai,” sacīja Ļašenko. “Šīm valstīm futbolā ir cits svars, taču balsojumos mums ietekme ir tāda pati – viena balss. Es piekrītu, ka man ir labas attiecības ar abu organizāciju vadītājiem – esmu priekšsēdētājs gan vienā komitejā FIFA, gan vienā komitejā UEFA. Teikšu tā – LFF izvirzīja Infantīno prezidenta amatā un seko līdzi, kā situācija attīstīsies. Ja parādīsies cits kandidāts, tad izlemsim, kā darīt un balsot.”

Izmantotie resursi:
https://www.patreon.com/Edmunds (pieejama saruna audio formātā vienas stundas garumā)