Latvijas futbola izlase Nāciju C līgu sākusi ar vienu punktu četrās spēlēs un vēl pirms novembra zaudējusi jebkādas izredzes pat uz otro vietu apakšgrupā. Labā ziņa, ka arī izkrist nevaram, jo D līgas gluži vienkārši vairs nebūs. Mēģināšu atskatīties un dalīties pārdomās par aizvadīto izlašu logu.

Cirkins kā Cauņa un Alaba
Rudens cikla labākā vēsts bija Premjerlīgā uzspēlējušā Dennisa Cirkina ilgi gaidītā debija Latvijas izlasē, un šajos trijos mačos ar neapbruņotu aci varēja redzēt, cik ļoti pārāks individuālajā meistarībā viņš bija gan uz mūsu izlases, gan arī lielas daļas sāncenšu fona. Tik potenciāli ietekmīgas figūras mums, šķiet, nav bijis kopš Aleksandra Cauņas laikiem (Kasparu Gorkšu, Artjomu Rudņevu un agrākos vārtsargus varētu likt līdzīgā meistarības plauktiņā, taču savu pozīciju un stilistikas dēļ viņu ietekme uz spēles veidošanu nebija tik būtiska). Cirkinu var salīdzināt ne vien ar Cauņu, bet arī Deividu Alabu, kurš ilgus gadus Austrijas izlasē spēlēja ļoti dažādās pozīcijās – no centra aizsarga līdz pat desmitniekam. Potenciāla ziņā Cirkins lielākajā daļā pozīciju būtu mūsu labākais spēlētājs, taču vēl esam tālu no tā, lai noskaidrotu atbildi, kurā tieši pozīcijā viņa devums būs visnoderīgākais.

Debijas spēlē Erevānā pēdējās 25 minūtēs Cirkins paguva uzspēlēt pat četrās dažādās pozīcijās, un arī nākamajos mačos viņš joprojām tika izmantots vairākās lomās. Man no malas labākais iespaids palika par risinājumu Melnkalnes spēlē, kad 5-4-1 izvietojumā kreiso pussargu spēlēja Andrejs Cigaņiks, Cirkins bija kreisais pusaizsargs un aizsardzības centrā attiecīgi atradās vieta arī Oskaram Vientiesam, kura piespēļu kultūra ir ļoti vajadzīga mūsu uzbrukumu sākumfāzei. Taču ļoti labprāt paskatītos arī ilgāku eksperimentu, nekā tas bija Erevānā, ar Cirkinu kā centra pussargu, kas ir mūsu Ahilleja papēdis. Ir jāsaprot gan tas, kura pamatpozīcija viņam būs derīgākā, gan arī tas, kādas funkcijas un zonas noteiktās situācijās viņam būs vislabākās, lai iespējami maz dublētos ar Cigaņiku un lai iespējami maz radītu apjukumu komandas biedros, kuriem Cirkina brīvā pozīciju atstāšana arī ir sekmīgi jāpiesedz, saglabājot struktūru. Līdz Cirkina integrācijai vēl ir tālu, taču viņa un Cigaņika saikne var kļūt par ļoti nopietnu trumpi, ap ko būvēt mūsu spēli (un tehnisku kreiļu skaits izlasē vispār ir kļuvis iespaidīgi liels).

Izlasē debitēja ne vien Īrijā dzimušais Anglijas jaunatnes izlašu dalībnieks Cirkins, bet arī Īrijas latvietis Markuss Strods (divi pamatsastāvi šajā logā) un Latvijā dzimušais, Norvēģijā uzaugušais un Zviedrijā spēlējošais Alberts Aleksanjans. Sāktas sarunas arī ar Anglijas jaunatnes izlašu vārtsargu Duglasu Lukjančiku. Par diasporas latviešu piesaistīšanu jaunatnes un nu jau arī pieaugušo izlasē federācija pelnījusi uzslavas – ilgu laiku šajā ziņā mēs bijām strādājuši ļoti vāji (kaut, protams, arī pašu atrodamo spēlētāju objektīvi ir nesalīdzināmi mazāk par Balkānu izlasēm vai armēņiem).

Šaura rotācija un pamatvārtsarga atrašana
Šis bija pirmais četru spēļu izlašu logs kopš 2022. gada jūnija, kad Daiņa Kazakeviča vadībā D līgā uzvarējām visos četros mačos. Tik ekstrēmi šauras rotācijas kā toreiz (deviņi spēlētāji sāka visus mačus, vēl divi sāka trīs, pavisam uzspēlēja 17 futbolisti, no kuriem divi – tikai epizodiski) nebija, taču arī šoreiz rotācija bija samērā šaura. Pieci spēlētāji aizvadīja vismaz 300 minūtes no 360 (droši vien būtu bijis vairāk, ja Cirkins un Antonijs Černomordijs būtu bijuši pieejami Nikosijā), 11 aizvadīja vismaz 200 minūtes (Nāciju līgā vēl vairāk – 12 – bija tikai Beļģijai un Īrijai) un kaut uz brīdi laukumā izgāja 21 spēlētājs (vēl mazāk A, B un C līgās bija tikai sešām izlasēm – Norvēģijai ar 19 bija vismazāk). Izlases kopumā izmantoja ap 20-24 spēlētājiem (ar Vācijas (36), Rumānijas (30), Ukrainas (29) un vēl dažiem izņēmumiem), šaurai rotācijai visplašāk esot izplatītai tieši C līgā (gan mazajām izlasēm Nāciju līga svarīgāka nekā lielajām, gan arī tām ir mazāka spēlētāju izvēle). D līgā, kur izlasēm bija tikai 2-3 sacensību spēles, pārsvarā bija 18-19 spēlētāju rotācija - varam teikt, ka četru spēļu logs prasa 3-5 papildu spēlētājus salīdzinājumā ar īsākiem logiem.

Visiem citam pēc cita pieļaujot rupjas kļūdas, vasarā lielākā neziņa bija par vārtsargu hierarhiju. Neslēpšu, ka kaut kādos brīžos ļoti nopietni apšaubīju pat viņa atrašanos tā brīža labāko trijniekā, tomēr pēdējā mēnesī pirms izlases Rihards Matrevics beidzot sāka atgūt formu un jau atgādināja savu agrāko versiju. Gan formas atgūšanas, gan arī agrāko izvēļu dēļ Matrevica atgriešanās izlases vārtos nebija liels pārsteigums, jo izlases štābs arī agrāk savu likmi visbiežāk bija licis tieši uz viņu. Nikolato 28 spēļu laikā Matrevics nu ir aizvadījis 18, septiņas spēles ir Krišjānim Zviedrim, divas – Frenkam Orolam un viena – Pāvelam Šteinboram. 20 sacensību spēlēs (Nāciju līga, kvalifikācija) pie iespējas tikuši tikai divi – Matrevics (13) un Zviedris (7). Lai gan Matrevics ar daudziem glābiņiem viņa izvēli īpaši nelika apšaubīt (trūkumi spēlē ar kājām nebija jaunums) un varētu būt pelnījis vienu no labākajām atzīmēm šajā logā, mani varbūt pārsteidza tikai tas, ka Nils Puriņš ar savu vasaras sniegumu un labāku atbilstību bumbas kontroles futbolam šajā logā nedabūja pat vienu maču. Laikam jau nostrādāja tas, ka Puriņam karjeras iepriekšējā krituma dēļ šis bija tikai otrais izsaukums pie Nikolato vispār.

Daudz šaubīgu izvēļu un atgriešanās nulles punktā
Ja Cirkina pareizās lomas atrašana bija objektīva un viegli paredzama problēma, kas prasīs laiku, tad mētāšanās un šķietami neloģiskas izvēles citos jautājumos gan bija nepatīkams pārsteigums. Novājinātās Armēnijas spēka pārvērtēšana, pārlieku atceroties 1:4 Erevānā pirms diviem gadiem, un netrāpīšana ar spēles plānu pirmajā mačā. Sākšana ar citu pamatshēmu un diviem centra uzbrucējiem otrajā spēlē, kas bija svarīgākā un visticamāk uzvaramā šajā logā, kaut izsaukti tika tieši divi devītnieki, dodot skaidru signālu, ka neplāno spēles sākt ar diviem centra uzbrucējiem vienlaikus (un to apstiprināja arī mediju brīfingā pirms cikla, sakot, ka uzbrukuma duetā priekšroku dod centra uzbrucējam un uzbrūkošajam pussargam starp līnijām).

Vēl ceturtdien pirms izlašu loga Nikolato centra pussargu tēmā Kristeru Čudaru pat nepieminēja, pirmdien viņu savainotā Jāņa Ikaunieka vietā izsauca kā sesto centra pussargu un nepieteica pirmajai spēlei, bet pēdējos divos mačos viņu hierarhijā pacēla jau uz trešo pozīciju, tādējādi pasakot, ka pats netrāpīja ar savu sākotnējo novērtējumu. Pēdējā mača pēdējās minūtēs, kad jātur neizšķirts 1:1, laukumā tika sūtīts Aleksejs Saveļjevs, kurš logā līdz tam nebija spēlējis vispār un arī klubā jau ilgus mēnešus bija ārpus rotācijas (un šā iemesla dēļ Saveļjeva izsaukšana pati par sevi raisīja lielus jautājumus). Maiņu stratēģija Kipras otrajā puslaikā kopumā – jau pie situācijas, kurā aizsardzības līnijā sākumsastāvā bija jāveic trīs piespiedu maiņas, otrajā puslaikā tika nomainīts arī pilnīgi viss vidējās līnijas četrinieks, zaudējot līderu kodolu, spēles pavedienu, savstarpējās saiknes un uzprasoties uz nepatikšanām. Riskēšana (un netrāpīšana) ar Strodu sākumsastāvā, bet Oskara Vientiesa ielikšana pamatsastāvā tikai no trešās spēles (jā, uzbrukuma grupā riska un eksperimentu cena ir mazāka nekā aizsardzībā, bet Vientiesa sniegums iepriekšējos mēnešos noteikti ļāva pretendēt uz daudz vairāk nekā 22 minūtēm pirmajos divos mačos).

Šķita, ka trenerim pašam nav līdz galam skaidra ne labākā formācija, ne labākais vienpadsmitnieks, ne arī hierarhija. Protams, uz to var skatīties arī no tāda rakursa, ka treneris ir gatavs pielāgoties un plānus pārskatīt, kā arī atalgot darbu nometnes laikā, tomēr šķietamas taustīšanās tumsā un ļoti dažādu risinājumu īslaicīgas pamēģināšanas, kaut aiz muguras bijuši jau divarpus gadi un 24 spēles, bija pārāk daudz. Mēs tik daudz ko mainījām nevis tādēļ, ka bijām sagatavojuši daudzus kvalitatīvus variantus dažādām spēles situācijām, bet gan tādēļ, ka nezinājām, kurš variants ir primārais. Bija sajūta, ka atkal esam atgriezušies nulles punktā un sākuši jaunu pārbūvi, nevis uz ciklu ejam ar vērā ņemamu bagāžu un izpratni par komandas vājajām un stiprajām pusēm.

Ko varam prasīt no Latvijas izlases? 1. daļa
Nikolato atbildēs arvien biežāk dzirdams, ka sabiedrība no izlases prasa pārāk daudz – vairāk, nekā tā objektīvi būtu gatava dot. Šajā ziņā es sliecos piekrist – mums joprojām ļoti negribas atzīt skumjo realitāti, ka ilgstoši nespējam izaudzināt konkurētspējīgus futbolistus un izlases resursu ziņā esam tuvāk piektā desmita beigām nekā sākumam. Ne jau tāpat vien mums nav neviena spēlētāja Top 5 līgās. Ne jau tāpat vien lielākā daļa mūsu leģionāru dodas uz savu līgu vidusdaļas vai pat apakšgala klubiem. Ne jau tāpat vien daudzi no viņiem klubā nemaz netiek pamatsastāvā. Mēs, kā futbola sabiedrība, neražojam konkurētspējīgus futbolistus. Progress notiek, bet sīkiem solīšiem, lai lielo bildi tas joprojām diži nemainītu, jo liela daļa Eiropas progresē vēl straujāk.

Ja paskatāmies Transfermarkt vērtības (jāatceras, ka arī tā nav izcili objektīva kvalitātes mēraukla – jaunāki spēlētāji būs vērtīgāki par veterāniem, uzbrūkošā grupa būs vērtīgāka par aizsardzības grupu), mūsu pamatsastāva vidējā vērtība pirmajās trijās spēlēs bija 10.4 miljoni eiro, no kuriem sešus miljonus veidoja viens Cirkins, bet Kiprā bez viņa sākām ar 4.6 miljonus vērtu sastāvu. Aiz Cirkina sekoja 700 tūkstošus vērtie Raivis Jurkovskis, Černomordijs, Eduards Dašķevičs. Traumu dēļ nebija 800 tūkstošu vērto Kristera Tobera un Jāņa Ikaunieka, bet nu jau 29 gadus vecā Cigaņika vērtība divu gadu laikā no 800 tūkstošiem noslīdējusi līdz 300 tūkstošiem. Vienīgais virs miljonu vērtais mūsu izaudzinātais spēlētājs ir Raimonds Krollis (1.8), kuram pašlaik ir smags savainojums un kura attiecības ar Nikolato tāpat ir neskaidras. Tā, piemēram, Igaunijai ir "Gent" centra aizsargs Maksims Paskoči (3.5), Brēmenes "Werder" vārtsargs Karls Heins (3.0) un Šveices čempiones "Thun" balsta pussargs Matiass Keits (1.2). D līgā spēlējošajai Lietuvai ir "Torino" centra pussargs Gvids Gineitis (8.0), Saūda Arābijas centra aizsargs Edgars Utkus (1.6) un "Servette" vārtsargs Edvins Gertmons (1.4, kopš marta izlasē gan nav spēlējis).

C līgā vērtīgākās izlases ir Slovākija (pamatsastāva vidējā vērtība bija 86 miljoni) un Islande (76), bet trešajā vietā ir mūsu grupas favorīte un līdere Melnkalne (60), apsteidzot arī mūsu pērno pretinieci Albāniju (51). Melnkalnei ir gan 30 miljonus vērtais Bergamo "Atalanta" uzbrucējs Nikola Krstovičs, gan 15 miljonus vērtais "Sassuolo" uzbrūkošais pussargs Vasilije Adžičs, gan astoņus miljonus vērtais "Lens" centra pussargs Andrija Bulatovičs un tādi lielos klubos spēlējuši veterāni kā Stevans Jovetičs un Stefans Savičs, kuru tirgus vērtības nu jau ir niecīgas. Armēnijai ir 25 miljonus vērtais centra pussargs Eduards Spercjans (divi no trim vērtīgākajiem C līgas spēlētājiem ir tieši mūsu grupā), septiņus miljonus vērtais kreisais aizsargs Nairs Tiknizjans un četrus miljonus vērtais naturalizētais nigēriešu centra pussargs Ugočukvu Ivu. Kiprai, līdzīgi kā mums, ir sešus miljonus vērts Premjerlīgā spēlējis debitants Markuss Edvardss no Championship līgas, kurš izskaņā Rīgā pie 0:0 trāpīja pa vārtu konstrukciju, bet Nikosijā gan izrāva 2:1. Tomēr Kiprai, atšķirībā no Krievijas armēņiem un Anglijas kipriešiem, netrūkst arī savu audzēkņu virs miljona. Mūsu grupā kopumā bija 25 spēlētāji ar vērtību vismaz miljona apmērā - Melnkalnei 12, Kiprai 7, Armēnijai 5, mums tikai 1.

Protams, jāņem vērā, ka mazām izlasēm pietiek ar dažiem jaudīgiem spēlētājiem, lai ievērojami paceltu sastāva kopējo vērtību (neobjektīvi daudz pret izlases vidējo līmeni). Tā tas ir Armēnijai, kurai nosauktais trio ir 36 miljonu vērtībā (izlasei kopumā 5. vieta C līgā), kamēr pamatsastāva mediāna ir tikai 600 tūkstoši (9. vieta C līgā - arī aiz Kipras miljona). Tā tas ir Luksemburgai, kurai ir 20 miljonus vērtais Lisabonas "Benfica" pussargs Leandru Barreiru. D līgā tā tas ir Lietuvai ar Gineiti (8.0) vai Maltai ar francūžiem Iljasu Šuarefu (4.0), Irvinu Kardonu (3.0) un Tedī Temā (1.8). Tā tas ir arī, Gruzijai, kura ar Hviču Kvaracheliju (140 miljoni), Žoržu Mikautadzi (30) un Giorgi Mamardašvili (28) ir visvērtīgākā izlase B līgā (216), taču pēc mediānas (3.5 miljoni) ir tikai 10. vietā. Vai Ungārija, kurai 100 miljonus no 150-160 veido Dominiks Soboslai. Tā tas ir mums pašiem ar Cirkinu. Tomēr gan pēc TM vidējās vērtības, gan mediānas, gan virknes citu rādītāju mēs objektīvi esam savas grupas vājākā izlase. Par to diez vai būtu jēga strīdēties. Bet…

Ko varam prasīt no Latvijas izlases? 2. daļa
Bet…ja sabiedrībai negribas atzīt, ka esam vājākā izlase grupā un varbūt prasa par daudz, tad Nikolato negribas atzīt, ka ilgstoši neuzvarēt nav normāli un ka viņš no izlases un sevis paša prasa pārāk maz. Football Meets Data pirms cikla vērtēja, ka mums šajā grupā sešās spēlēs ir jāiegūst 6.8 punkti (faktiski septiņi punkti). Es pirms cikla gaidīju vismaz piecus punktus. Bukmeikeri pirmajās četrās spēlēs (loga gaitā jau pārvērtējot spēku samērus un pēdējos mačos mūs vērtējot zemāk nekā pirmajos) paredzēja 3.55 punktus (3-4). Tā vietā mums ir viens punkts četrās spēlēs un vēl pirms novembra zaudētas jebkādas matemātiskas izredzes pat uz otro vietu grupā.

Jā, mēs esam grupas vājākā izlase, taču starpība starp mums un Armēniju, Kipru, Melnkalni ir daudz mazāka nekā pērn pret Albāniju, Serbiju un Angliju. Un šādā grupā viens punkts četrās spēlēs nav objektīvs iznākums – no Latvijas izlases un no paša Nikolato ir jāprasa vairāk. Un jāprasa vairāk ne tikai rezultātu, bet arī spēles satura ziņā. Diezgan samērojamās situācijās Igaunijai, kas, es teiktu, pat spēlē drusku spēcīgākā grupā, pēc četrām spēlēm ir seši punkti, neviena zaudējuma un otrā vieta grupā aiz Islandes, ar kuru nospēlēja 1:1, 0:0. Igaunijai ir līdzīga bumbas kontrole kā mums (43% pret 42%), bet daudz efektīvāk tā izmantota – četrās spēlēs sitieni 41:57 (mums 36:66, pirmajos divos mačos izdarot tikai pa pieciem sitieniem), mērķī 18:15 (mums 4:22), stūra sitieni 19:23 (mums 14:30), xG pēc Flashscore pieejamajiem datiem 4.50-3.50 (mums 2.71-6.33), vārti 2:1 (mums 2:6). Vai Fēru salas ar četriem neizšķirtiem un arī otro vietu aiz Slovākijas, pret kuru mājās nospēlēja 1:1 (xG 0.99-0.66, sitieni 15:15, mērķī 4:3).

Izņēmumi, protams, gadās vienmēr, bet divarpus gadu laikā tendences pie Nikolato ir acīmredzamas – spēles sākam bailīgi un aizvadām vājus pirmos puslaikus, pēc pārtraukuma vai vārtu ielaišanas uz pusstundu sasparojamies un galotnē, ja neesam iedzinējos, atkal iesēžamies ierakumos kā abos mačos pret Kipru. 28 spēļu laikā pie Nikolato esam uzvarējuši tikai vienu pirmo puslaiku (1:0 Serbijā, beigās 1:2, summā 1-16-11) un tajos guvuši tikai piecus vārtus (ielaiduši 17). Otrajos puslaikos jau esam spiesti spēlēt drosmīgāk un atvērtāk (8-9-11, vārti 12:21). Tikai septiņās spēlēs esam iesituši pirmie. Visas piecas uzvaras esam izcīnījuši ar 1:0. Nikolato kopējā bilance ir 5-9-14, vārti 17:38, un visas piecas uzvaras esam izcīnījuši pār komandām, kuru pamatsastāva vērtība bijusi mazāka par diviem miljoniem eiro. Divreiz pret Fēru salām, divreiz pret Gibraltāru un vienreiz pret Andoru. Andoru un Lihtenšteinu pa reizei neesam uzvarējuši. Pret izlasēm, kuru pamatsastāvs bijis 4-16 miljonu robežās, mūsu bilance ir 0-5-3. Par vēl stiprākām labāk pat nerunāt...

Var runāt arī par veiksmes trūkumu - šajos četros mačos trīsreiz trāpījām pa vārtu konstrukciju (Uldriķis pret Melnkalni pat divreiz pie 0:1), 20 turnīru spēlēs mūsu xG bilance ir 18.86-28.14, bet reālā vārtu bilance ir 13:32 (tātad esam iesituši par sešiem mazāk un ielaiduši par četriem vairāk, nekā vajadzēja pēc spēļu satura). Tomēr mūsu problēmas ir hroniskas, nevis saucamas par īslaicīgu nejaušību. Neuzvaram sava līmeņa izlases. Neprotam atņemt punktus spēcīgākām izlasēm. Neprotam gūt vārtus – tikai vienā(!!!) no 28 mačiem esam iesituši vairāk par vieniem (un neuzvarējām arī tajā – 2:2 pret Andoru). Mēs hroniski baidāmies saasināt un uzņemties atbildību pēdējā trešdaļā – sitam maz, centrējam maz. Kāda jēga sākt spēli ar diviem centra uzbrucējiem, ja mājās pret Kipru, pēc UEFA datiem, izpildām 14 centrējumus, kaut C līgas līmenim labu centrētāju mums netrūkst? Pret Melnkalni, kas Rīgā iesita jau 3. minūtē un atbilstoši pielāgoja savu spēles stilu, izpildījām 34 centrējumus – gandrīz tikpat, cik pārējās trijās spēlēs kopā (39:82). Kur šī uzņēmība bija pārējos mačos? Un kādēļ tā nesākas jau 1. sekundē pie 0:0? Protams, viena atbilde ir meistarība, taču tikpat ļoti tas ir arī mentalitātes, psiholoģijas jautājums. Pārāk bieži mēs laukumā ejam ar mērķi nezaudēt, nevis uzvarēt.

🏁 UNL League C 1️⃣ Group winners directly promote to B 2️⃣ Runners-up play the promotion Playoff v 4th teams from League B 3️⃣+4️⃣ Stay where they are 1️⃣ = Pot 3 in EURO 2028 qualifiers 2️⃣ +3️⃣+4️⃣ = Pot 4 in EURO 2028 qualifiers 👉 Full team-level projections and scenarios available in our Simulator

— Football Meets Data (@fmeetsdata) September 23, 2026

Piezīme: D līgā Malta, Andora, Azerbaidžāna un Lietuva aizvadījušas trīs spēles, Gibraltārs un Lihtenšteina – divas spēles. A, B un C līgās visām komandām bijušas četras spēles. Bukmeikeru koeficienti ņemti no Oddsportal.com.

Identitāte un jaunā maiņa
Pirms šā cikla Nikolato arī pauda, ka esam piemirsuši savu identitāti. Un te nu tiešām ir vietā jautājums – kas vispār ir mūsu identitāte? Kas ir tie mūsu trumpji, ar kuriem gribam būt neērti pretiniekiem, būt labāki par pretiniekiem (un šajā ciklā tas nozīmētu būt labākiem par drusku stiprākām izlasēm)? Ja Nikolato pats atzīst, ka esam valsts, kas neražo centra pussargus, vai tad tiešām izvēle akcentu likt uz lēnu, pacietīgu bumbas kontroli ir labākais veids, kā ar mūsu pašreizējiem resursiem konkurēt Eiropas futbola pasaulē? Vai arī, ja skatās no citas puses, vai Nikolato bija atbilstošākā izvēle mūsu resursiem, ņemot vērā, ka līdzīgā manierē spēlējušas arī viņa iepriekšējās komandas Itālijā?

Šajā logā Nikolato rīcībā bija seši centra pussargi, no kuriem, pilnīgi loģiski, Renāra Varslavāna prombūtnē bija izteikts sākumsastāva duets – Dmitrijs Zelenkovs, kurš dažu gadu laikā ir strauji progresējis, taču kluba ikdienā kā centra pussargs nespēlē, un Lūkass Vapne no kluba, kas šosezon cīnās par neizkrišanu no Norvēģijas 1. līgas. Aiz viņiem seko trīs centra pussargi no Virslīgas apakšējā piecinieka klubiem un Kirgizstānā nespēlējošais Saveļjevs. Citās grupās mūsu vidējā līnija varētu būt konkurētspējīgāka, taču tieši mūsu grupā sāncenšiem ir izteikti labāki centra pussargi. Armēnijai Spercjans un Ivu, Kiprai kapteinis Grigoris Kastanoss ar vairāk nekā 120 spēlēm A sērijā, Kipras klubu pussargi un arī Anglijā dzimušais Hektors Kiprianu no Championship, kurš šajā logā gan visbiežāk spēlēja aizsardzības centrā. Melnkalnei Adžičs, Marko Jankovičs no "Qarabag" un Bulatovičs, kurš pret mums gan tika atpūtināts.

Kuras spēles Nikolato laikā varētu dēvēt par saturīgākajām? Uzreiz prātā nāk mači pret albāņiem, serbiem, tagad arī melnkalniešiem. Jeb spēles, kurās pretinieki sagaidīja vidējā blokā (nereti jau pēc agras vadības, bet ne tikai) un ļāva mums iesākt uzbrukumus. Uz Eiropas izlašu fona centra pussargi ir mūsu Ahilleja papēdis, ko atzīst arī pats Nikolato, bet vienlaikus mēs izvēlamies tieši šādu lēnīgu, pacietīgu kontroles futbolu. Turklāt pat šādā stilā nemaksimizējam savu build-up potenciālu (un apspēlēt presingu mums ir lielas grūtības), Vientiesu iesaistot ne uzreiz un Puriņu nepārbaudot nemaz. Mētāšanās no viena grāvja otrā laikam jau cilvēkam ir raksturīga. No ļoti tieša, ļoti vienkāršota futbola bez vidusdaļas pie Kazakeviča pārgājām pie tehniskāka, pozicionālāka un arī lēnāka futbola pie Nikolato. Varbūt šie divi posmi ļaus nokļūt pie zelta vidusceļa un saglabāt Nikolato ieviesto akcentu uz tehniku, taču vienlaikus to darīt ar žiglāku bumbas kustību un aktīvāku flangu spēli.

Lai gan Latvijas izlases vidējais vecums (26.6 gadi) bija zemāks par Nāciju līgas vidējo (27.1), nākotnes kontekstā satrauc arī tas, ka vidēji laukumā bija tikai 0.44 spēlētāji, kuri šoruden būtu drīkstējuši pārstāvēt arī U21 izlasi. Vēl mazāk U21 vecuma spēlētāju bija tikai četrām izlasēm – Albānijai (0.28), Portugālei (0.18), Maltai (0.09) un Slovēnijai (0.00). Turklāt visas U21 vecuma minūtes mums savāca 2006. gadā dzimušie debitanti Strods un Aleksanjans, kuri U21 izlasē drīkstēs spēlēs arī nākamajā ciklā (arī pašā U21 izlasē, īpaši uzbrukuma grupā, netrūka 2006. un 2007. gadu). No 2004. gadiem izlases pieteikumā bija vienīgi Gļebs Žaleiko, kurš laukumā netika. Jā, ar Dario Šitu un Kristapu Grabovski (un arī Bruno Melni, kurš lielu daļu sezonas izlaida lūzuma dēļ) ierindā statistika būtu varējusi būt jūtami labāka, tomēr kopumā vēl pirms dažiem gadiem no 2004. un 2005. gadiem tika gaidītas pilnīgi citas karjeras trajektorijas – pirmām kārtām no pašiem Dario un Kristapa (klāt varam pielikt arī Valeriju Lizunovu, Niku Sliedi). U17 un U19 izlases arvien regulārāk kvalifikācijās finišē krietni augstāk par pieaugušo izlasi (un arī par U21 izlasi), tomēr, kā redzam, sekmīgus nākamos soļus un straujas izmaiņas lielajā bildē tas vēl nebūt negarantē.

Pirms gada rakstīju, ka ar Nikolato ir jāpagarina līgums, jo viņam ir jāatļauj pabeigt iesākto pārbūvi un jāplūc sava darba augļi – lai nu kādi tie beigās arī būtu. Tomēr trešā gada vietā, kurā ir jāiet pēc rezultāta, esam sākuši jaunu pārbūvi un atgriezušies sākumpunktā. Jauna trenera veiktās pārbūves sākumā var piedot visādas lietas, visādas kļūdas, visādus eksperimentus – ar tieši tādu domu, ka tas ir pārbūves process. Taču jebkurai pārbūvei ir jābeidzas ar posmu, kurā tiek prasīts konkrēts rezultāts. Ja atbilstošu, darbu var turpināt, ja neatbilstošu, tad mēģinām nākamo treneri. Nikolato, izskatās, rezultātu gadu ir veikli izlaidis un nepabeigtai pārbūvei pa virsu sācis jaunu pārbūvi. Mūsu uzdevums ir gan viņam, gan federācijai atgādināt, ka izlase ir rezultātu bizness, nevis pārbūvju bizness. Pārbūve ir tikai rīks, nevis galamērķis. Šogad Latvijas izlase neizskatās tā, kā tai būtu jāizskatās Nikolato procesa trešajā gadā. Ja tikpat vājš būs arī novembra logs, ar to vajadzētu būt pietiekami, lai šo procesu izbeigtu un meklētu nākamo.

Šo rakstu noslēgšu līdzīgi kā pirms gada: futbola akadēmijas, futbolistu klubu karjeras un spēlētāju pieejamība – lūk, svētā trīsvienība ceļā uz izlases izaugsmi, bet vektori vai pročesi patiesi aktuāli kļūs tikai pēc tam, kad būsim izdarījuši pamatlietas. Taču tas nemaina to, ka rezultāts galu galā ir jāprasa arī no viņiem. Iepriekšējos divos gados trenerim varējām dot atlaides vērienīgās pārbūves un citu futbolistu iespēlēšanas dēļ, bet šogad gan vairs ne.

Viegli pamanāms, ka izlašu līmenī U21 spēlētāju skaitam ir liela korelācija ne vien ar komandas vecumu, bet arī ar valsts iedzīvotāju skaitu (pieejamo futbolistu resursiem). Ar mums kā vienu no izņēmumiem.