Pēc Latvijas un Kipras izlašu futbola spēles (0:0) šoreiz ne par futbolu. Vēlos uzrakstīt par divām ar šo spēli saistītām, bet savā starpā nesaistītām tēmām un nedaudz sīkāk paskaidrot, kādēļ manis veidota interviju satura pēc šā mača un visdrīzāk arī pēc nākamās mājas spēles pret Melnkalni nebūs. Rakstā paustais ir tikai manas pārdomas – kolēģi tām var piekrist un var arī nepiekrist.

Notikumi pēcspēles interviju zonā
Ar spēles beigu svilpi darbs stadionā nebeidzas ne izlasēm, ne medijiem. Futbolistus gaida ekskluzīvas un operatīvas pēcspēles intervijas raidtiesību turētājiem (šajā gadījumā – LTV7, kas nointervēja Andreju Cigaņiku un Robertu Savaļnieku) un pēc tam – parasti jau pēc ģērbtuvēm - intervijas arī pārējiem medijiem. Galvenajam trenerim bez iespējamām intervijām raidtiesību turētājam ir jāapmeklē arī preses konference, kas pēc ierastās UEFA sacensību prakses notiek paralēli spēlētāju intervijām un žurnālistiem normālos apstākļos nav apvienojama - jāizvēlas viens vai otrs. Kāds stadionu pamet ātrāk, cits – vēlāk, citreiz futbolistiem ir jāsteidzas uz lidmašīnu vai viesnīcu, citreiz nav, bet personīgi man, kā žurnālistam, izlases mājas spēlēs parasti ir jārēķinās ar prom došanos 60-75 minūtes pēc spēles beigām.

Mans plāns pēc šīs spēles bija aprunāties ar Lūkasu Vapni, un izlases futbolistus pēcspēles interviju zonā gaidīja, ja atceros precīzi, vēl pieci Latvijas žurnālisti. Liels bija mūsu pārsteigums, kad pienāca izlases preses sekretārs Iļja Poļakovs un informēja, ka izlase ir pieņēmusi lēmumu intervijām piedāvāt tikai trīs spēlētājus un viņus pati arī izvēlēsies. Kādēļ? Kurš šādu lēmumu pieņēma? Atbilde bija – izlases lēmums. Arī bez nekāda iemeslu skaidrojuma. Varbūt izlasei jāsteidzas atjaunoties, varbūt kāds medijs vai spēlētājs iepriekšējās dienās publiskajā telpā ko sagrēkojis? Nezinām. Trīs intervijām deleģētie spēlētāji bija Roberts Savaļnieks, Lūkass Vapne (tātad man ar izvēli pat paveicās) un Vladislavs Gutkovskis. Visi trīs pa vienam arī ieradās, taču intervijas nenotika – nu jau mūsu, klātesošo žurnālistu, kopīga lēmuma dēļ šādi reaģēt uz mums noteiktajiem ierobežojumiem.

Uzreiz nepieciešama atkāpe, ka izlašu un mediju attiecības ir plaši reglamentētas UEFA dokumentos un ka konkrētā pieeja futbola pasaulē nav kas nebijis, drīzāk pretēji. Mums tika skaidrots, ka izlasei pēc reglamenta ir divas izvēles iespējas – vai nu tā saucamajai mixed zonai cauri izvest visus spēles dalībniekus, kurus tad žurnālisti var ķert pēc vēlēšanās (bet uzrunātie spēlētāji, protams, drīkst arī atteikt sarunai), vai arī atvest konkrēti trīs futbolistus, ar kuriem intervijas attiecīgi būtu garantētas. Runa nav par to, ka tika pārkāpts reglaments. Netika! Runa ir par to, ka izlase pēkšņi, patvaļīgi un bez skaidrojuma izvēlējās tieši šo variantu, kas ierobežo mediju darbu, ietekmē satura potenciālo kvalitāti (proti, spēlētājs X taču nevarēs atbildēt spēlētāja Y vietā) un potenciāli izslēdz iespēju tikt pie ekskluzīva satura. Nevis pirmo variantu, kā izlase un mediji bija strādājuši jau gadiem ilgi (arī Latvijas klubu futbolā tieši tāpat). Izlase nebija spiesta šo variantu izvēlēties, tomēr nolēma to darīt – pēc savas iniciatīvas.

Kaut gan tika formulēts, ka tas ir izlases lēmums, jāsaprot arī tas, ka lielākajai daļai izlases ar šo lēmumu visdrīzāk nebija nekāda sakara. Pēc īsas aprunāšanās ar Savaļnieku un Vapni nojaušams, ka viņi un citi futbolisti lēmuma pieņemšanā nepiedalījās. Arī izlases preses sekretārs tikai pildīja ziņneša lomu, un vairāki klātesošie federācijas darbinieki par šo lēmumu nemaz nezināja. Prezidenta palīgs, bijušais žurnālists Askolds Uldriķis un izlases ģenerālmenedžeris Roberts Mežeckis pēc pretenzijām ātri vien reaģēja un situāciju šķietami atrisināja, Mežeckim atgriežoties ar vēsti, ka izvēlēties tomēr varēs jebkuru spēlētāju. Jebkuru, kurš piekritīs sarunai, jo no citām sarunām bija nojaušams, ka, piemēram, Denniss Cirkins, kurš intervijas sniedza gan pirms, gan pēc pirmās spēles, šoreiz neesot vēlējies runāt. Atteikumi Latvijas izlases un Virslīgas ikdienā nav bieži, par ko liels prieks, taču reizēm gadās, tā ir normāla darba sastāvdaļa – kāds steidzas, kādam citi pienākumi, kāds nav omā, kāds ir noslēgts pēc dabas, kāds kautrējas par savu valodu, kādam savukārt interviju sakrājies par daudz. Tomēr atteicām arī jaunajam piedāvājumam strādāt pēc ierastā plāna – paldies par situācijas risināšanu, taču pirmo pliķi pa seju paņemt atpakaļ bija par vēlu, mūsu lēmums jau bija pieņemts un ieņēmām principiālu nostāju.

Konkrētu apstiprinājumu neguvām, tomēr nojaušams, ka par sākotnējo lēmumu varam pateikties izlases galvenajam cilvēkam – Paolo Nikolato. Bijušais Itālijas U21 izlases galvenais treneris jau vairākkārt intervijās ir secinājis, ka futbols Latvijā nav pirmajā vietā, un tieši tādēļ šis lēmums pārsteidza vēl jo vairāk, jo viņam taču būtu jābūt ieinteresētam veicināt sabiedrības interesi un izlases atspoguļojumu. Konkrētie interviju un intervējamo ierobežojumi primāri ir domāti lielajām izlasēm un lielajiem klubiem, par kuriem interese ir tik kosmiski milzīga, ka vadošo spēlētāju gribētu intervēt desmitiem žurnālistu. Šajās valstīs (tostarp trenera dzimtenē Itālijā), pilnīgi loģiski, izlašu un mediju attiecības ir pilnīgi citas, jo tur ir nepieciešams šo interesi iegrožot saprāta robežās, lai futbolistus nerautu uz visām pusēm un aizsargātu viņus izlasei vai klubam svarīgā laikā.

Protams, arī mazās valstis var sekot šim piemēram, tomēr tās parasti, tieši pretēji, ir ieinteresētas sabiedrības un žurnālistu interesi vairot. Vēl jo vairāk pie mums, kur futbola izlase krietni atpaliek no hokeja un basketbola izlašu popularitātes. Parasti jo mazāks ir izlases statuss un žurnālistu skaits, jo brīvākas ir attiecības. Piemēram, Islande savulaik "Skonto" stadionā spēlētājus intervijām deva pat pirmsspēles treniņa laikā, kas lielajā futbola pasaulē ir kaut kas neiedomājams. Islandes piemērs, protams, ir izņēmums un jau senā pagātnē, taču atgādinājums, ka rīkoties var dažādi, ne tikai pēc reglamenta pieticīgākajiem punktiem (ja reiz strikti pieturamies reglamentam, tad pagātnē spēlētāji regulāri gājuši pa īsākajiem ceļiem, nevis cauri mixed zonai). Arī Latvijas futbolā gan izlasē, gan klubos mēs visbiežāk tiekam lutināti – kaut, protams, gadās visādi (kā tagad) -, jo Latvijas futbols ir ieinteresēts par popularitāti cīnīties. Līdzīgi arī Latvijas mazie sporta veidi ir daudz izsalkušāki pēc publicitātes nekā Latvijas lielais komandu sporta trijnieks.

Latvijas futbola izlases konkurētspēja bieži vien absolūti neloģiski tiek vērtēta pēc futbola federācijas budžeta greznības pret basketbola un hokeja federācijām, kaut gan futbola laukumā Latvijas futbola budžets konkurē ar citu valstu futbola budžetiem. Tas, ka LFF ir daudz vairāk naudas kā LBS vai LHF, nenozīmē, ka LFF ir daudz vairāk naudas arī par citu valstu futbola saimniecībām. Ja LFF ir vairāk naudas par LBS un LHF, tas nozīmē, ka no tās varētu prasīt, piemēram, lielāku masveidību, lielākus ieguldījumus infrastruktūrā, sacensību organizēšanā u.tml. Un nosauktajos aspektos LFF arī ir priekšā, dažos rādītājos pat ļoti tālu priekšā. Taču laiku pa laikam rodas sajūta, ka līdzīgu loģikas kļūdu mēdz pieļaut arī pats Latvijas futbols, šķietami ne vienmēr apzinoties, ka par Latvijas sabiedrības interesi – piemēram, par dalību raidījumā "Sporta studija" - konkurē primāri ar to pašu Latvijas basketbolu, Latvijas hokeju un citiem Latvijas(!) sporta veidiem, nevis ar Anglijas vai Itālijas futbolu (izlašu, līgas spēļu auditorijas ziņā konkurē gan), kuru mediju ikdienas regulējumiem reizēm cenšas pārspīlēti līdzināties.

Starp Latvijas sporta veidiem mēdz būt objektīvas atšķirības, kā, piemēram, spēļu laiki, ko primāri nosaka UEFA, nevis LFF, vai bāzēšanās Jūrmalā, Piņķos, kas futbola izlasi žurnālistiem ikdienā padara grūtāk pieejamu nekā Rīgas centrālajos objektos bāzētās hokeja un basketbola izlases. Tomēr pirmdienas vakara lēmums nebija objektīvs iemesls – tā bija izlases brīvprātīga izvēle. Tai bija tiesības šādu lēmumu pieņemt, bet tai bija tiesības arī šādu lēmumu nepieņemt. Tas nebija pārpratums, tā bija izvēle. Pašreizējā rezultātu un popularitātes situācijā, kad Latvijas izlasei būtu jākaujas par mediju interesi, nevis no tās jāatkaujas, dīvainā kārtā tika izvēlēta šāda pieeja. Personīgi man izlašu logi ierasti ir otrais intensīvākais darba posms gadā aiz Eirokausu vasaras, kas šajās nedēļās prasa negulētas naktis, tomēr ar šo lēmumu sajutu signālu, ka varbūt daru lieku darbu. Gribētos, lai tas, kurš šo lēmumu pieņēma, atcerētos ne vien to, ka reglaments ļauj ierobežot medijus, bet arī to, ka reglamentā par uzvaru paredz trīs punktus – trīsreiz vairāk nekā par neizšķirtu. Un ka par rezultātu trūkumu pienākas atbildība. Tā vietā, lai atrastu iemeslus, kādēļ kaut ko nedarīt, labāk būtu atrast iemeslus, kā kaut ko izdarīt.

Latvijas izlase identitātes meklējumos
Otra daļa būs daudz īsāka, apsolu. Vēl pirms izlašu loga Nikolato neformālā preses konferencē atbildēja uz daudziem žurnālistu jautājumiem un tai starpā atzina, ka izlase ir nedaudz pazaudējusi savu agrāko identitāti. Treneris ar to bija domājis izlases spēles stilu un stiprās puses futbola laukumā, taču pirmdienas vakars lika aizdomāties, vai neesam aizmirsuši arī ko citu. Latvijas krāsas ir sarkanbaltsarkanas, taču cikla pirmajā mājas spēlē Latvijas izlase devās melnos formas tērpos. Jau iepriekš bijām redzējuši ierasto krāsu salikuma maiņu, bet šoreiz izgājām tērpti gandrīz pilnībā melnā. Pilnīgi gribējās vaicāt, vai arī izlases nosaukums nav mainīts.

"Tas ir mārketinga nodaļas jautājums. Esmu informēts par ideju, un ideja ir tāda, ka šajā nometnē spēlējam ar limited edition krekliem, kuri nenonāk pārdošanā. Tas nav pastāvīgais kreklu risinājums, tas ir īstermiņa risinājums. Izbraukumā bija balts ar melnu, bet šeit attiecīgi bija melns ar baltu – reversais variants. Vēl arī Rīgas 825. gadu jubilejai par godu krekla apakšā bija skaitlis 825. Šajā nometnē izmantojam šādus kreklus, bet tas nenozīmē, ka novembrī nebūs citi," portālam Sportacentrs.com sacīja izlases preses sekretārs. Melnos kreklos paredzēts spēlēt arī atlikušos divus mačus šajā logā, bet novembrī valsts svētkiem par godu atgriezīsies iepriekšējās krāsas.

Šajā jautājumā piekritīšu Andra Riherta LTV7 pārtraukuma studijā paustajam – Latvijas izlasei melnā krāsā, manuprāt, nebūtu jāspēlē. Latvijas futbols vienā vakarā uz līdzenas vietas sarūpēja sev divas tēla problēmas, bez kurām mierīgi varēja iztikt. Jau atkal!

— Futbola federācija (@kajbumba) September 28, 2026